PIPARI no Girkančiem un Tērvetes

Pētījumu veica Rūta Kirikova.

Pirmie zināmie pieraksti par šai  Piparu dzimtai piederīgajiem ir atrodami Šauļu luterāņu baznīcas grāmatā, sākot ar apmēram 1840.gadu. Tajā laikā vismaz divas Piparu ģimenes ar saviem bērniem un bērnu bērniem  ir dzīvojušas un strādājušas Girkanču muižā, Lietuvā.  Girkanču muiža tolaik piederējusi Pālenu dzimtai, un tā atrodas netālu no tagadējās Lietuvas-Latvijas robežas, uz dienvidiem no Žagares. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā Piparu dzimtas pēcteči dzīvojuši Tērvetē, toreizējā Kalnamuižā, kas arī piederējusi Pālēnu dzimtai.

20.gadsimta sākumā Piparu pēcteči dzīvo Kalnamuižā (Tērvetē) un tās apkārtnē, bet pēc 2.pasaules kara - arī Aucē, Bukaišos, Dobelē, Ķekavā, Vircavā, Zaļeniekos.

Piparu dzimtas pirmssākumi

Izpētot Šauļu luterāņu draudzes 1834. – 1853. gada uzsaukto un laulāto reģistra datus, var secināt, ka 19. gadsimta pirmajā pusē Šauļu apriņķa Girkanču muižā dzīvojušas divas Piparu ģimenes: 1) kalpi Ernests un Grieta Pipari, kuriem dzimuši bērni Anne (ap 1819), Trīne (ap 1820) un Jannis (ap 1821/1928).; 2) saimnieki Jannis un Anlīze Pipari, kuriem dzimuši bērni Jannis (ap 1818), Trīne (ap 1822), Lība (ap 1823), Līze (ap 1827) un dvīņi Anne un Zanders (1839).

Jannis un Ernests Pipari visdrīzāk bijuši radinieki, iespējams, brāļi vai brālēni, bet nav tiešu pierādījumu abu radniecībai. Domājams arī, ka abās ģimenēs bijis vairāk bērnu, kuri dzimuši un miruši laikā pirms uzvārdu piešķiršanas zemniekiem.

Tieši Ernests Pipars (1778-1848) ir senākais zināmais Emīlijas Buividas, dzim. Pipars, tiešais sencis, kurš, spriežot pēc ieraksta Šauļu luterāņu draudzes mirušo reģistrā, ap 1778. gadu dzimis “Tukumā”. Tiesa, jāatzīmē, ka norādītais vecums drīzāk ir aptuvens, ne precīzs, un ierakstītais “Tukums” var nozīmēt gan Tukuma miestu, gan Tukuma draudzi vai pat Tukuma apriņķi.[1] Tā kā Kurzemē uzvārdu piešķiršana zemniekiem notika salīdzinoši vēlu, nav zināms Ernesta dzīvesvietas maiņas iemesls un laiks, bet visiem trim viņa iepriekš minētajiem bērniem iesvētību ierakstos minēts, ka dzimuši Girkanču muižā Šauļu apriņķī. Ernests Pipars miris “no vecuma vājuma” 1848. gada 13. augustā (v.st.) un 16. augustā apglabāts Girkanču kapos. Draudzes mirušo reģistrā atzīmēts, ka 70 gadus vecais Girkanču vaļinieks (Lostreiber) ir precējies.[2] Viņa sievas nāves datumu nav izdevies noskaidrot. 

Jannis Ernesta d. Pipars

Jannis (Janis) Ernesta dēls Pipars (1821-ap 1890) dzimis Kauņas guberņas Šauļu apriņķa Kropju pagastā (mūsdienās pagasts Kauņas guberņas Šauļu apriņķī ar pagasta centru Kruopiai). Ziņas par viņa dzimšanas gadu ir pretrunīgas –

1) 1845. gadā Girkanču muižas vaļinieku Ernesta un Grietas Piparu dēls iesvētīts Šauļu luterāņu draudzē, Elkišķu baznīcā, un iesvētāmo reģistrā ierakstīts, ka viņš dzimis Girkančos 1828. gadā. Lai gan parasti baznīcas dati tiek uzskatīti par precīzākiem nekā, piemēram, cara laika tautas skaitīšanas dati, tomēr Šauļu iesvētāmo reģistrā novēroti vairāki kļūdaini ierakstīti dzimšanas dati arī tiem Piparu ģimenes locekļiem, kuru dzimšanas gadi ir skaidri zināmi

2) Viskrievijas Tautas skaitīšanā, kas tika veikta 1896./97. gadu mijā, savukārt, viņš pierakstīts kā 75 gadus vecs vīrs, tātad varētu būt dzimis ap 1821. gadu. Tiesa, vecums, iespējams, norādīts neprecīzi. Tautas skaitīšanā minēts, ka Jannis Ernesta d. Pipars ir “bijušais kroņa zemnieks”, t.i., savulaik bijis piederīgs, t.s., kroņa muižai.

1855. gada 13. februārī (v.st.) Jannis Pipars Šauļu luterāņu draudzē laulāts ar Lavīzi Juknu.[4] Diemžēl lakoniskais ieraksts nesniedz papildu informāciju par Jaņņa līgavu.

Zināms, ka vismaz līdz 1866. gada nogalei, kad Šauļu draudzē kristīta viena no Jaņņa meitām, Piparu ģimene pavadījusi Girkanču muižā, kur dzimuši viņa vecākie bērni.

Vēlāk, domājams, Pipari pārcēlušies uz Tērvetes jeb Kalnamuižas pagastu – ap 1877./78. gadu dzimusī meita Šauļu draudzē vairs nav kristīta, bet ziņas par Jaņņa bērnu iesvētībām Kalnamuižas luterāņu draudzē atrodamas, sākot no 1879. gada.